Lomža. Par mums nezināmo Poliju.

• About
• Latest Posts

Stanislav Gorbunov

Я родился, вырос и живу в городе Вильнюсе.Так уж получилось, что, считая себя непрофессиональным путешественником, блогером, музыкантом и фотографом, я всем эти занимаюсь очень давно и в какой-то мере могу считать себя знатоком по всем этим направлениям. С 2004 года начал активно путешествовать и на данный момент посетил 55 стран мира. Одновременно с этим начал и много фотографировать. Со школы занимаюсь музицированием, немало концертировал, сочинял, играл в разных группах и проектах. Ну, а интерес к истории, особенно военной, у меня, видимо, заложен на генном уровне. Я пишу о нестандартных путешествиях, интересных местах, истории и музыке всего мира.Мои тексты все авторские, фотографии по большей части тоже.

Latest posts by Stanislav Gorbunov (see all)

• Gruzijas SPA kūrorti - 14 August 2023
• Mans visgarākais lidojums ar TURKISH AIRLINES - 4 April 2023
• Apbrīnojamā Baltkrievija: Bobruiskas spožums un nabadzība - 30 September 2020

Polija ir ļoti interesanta un dažāda valsts ceļošanai. Pēc būtības šī valsts tiek salikta no daudziem vēsturiskiem reģioniem, kuru daļa nekad nav piederējusi Polijai vai ilgu laiku atradusies citu tautu un valstu padotībā. Uzmanīgais ceļotājs, ceļojot pa šo valsti, var atrast daudz liecību šai dažādībai. Piemēram, ziemeļaustrumos var pētīt Austrumprūsijas vēsturi, dienvidrietumos ir daudz Vācijas Sudetijas vēsturisko pieminekļu, bet apgabals, kas tuvāk austrumiem no Varšavas, atgādinās mums par šo rajonu atrašanos Krievijas impērijas sastāvā un ļoti īsu uzturēšanās Baltkrievijas PSR sastāvā. Izvēlies, kas interesantāk!

Ne vienu vien reizi, izbraucot no Lietuvas pa ceļu uz Varšavu, es braucu garām tipiskai Polijas pilsētiņai Lomžai. It kā nekā pievilcīga tur neesot bijis. Tas ir tipiska tranzīta ceļotāja kļūda. Nav laika ielūkoties, tādēļ jau pa ceļam neko neredz!

Šīs vasaras beigās es mērķtiecīgi apstājos un izpētīju kā pašu pilsētiņu, tā arī tās apkārtni. Izrādījās, ka šeit ir ko apskatīt! Vēl pavisam nesen šī vieta bija asiņainu kauju arena. Tam par vainu bija tās robeža ar Prūsiju. Ne velti krievu karaspēks te pirms vairāk nekā simts gadiem bija uzcēlis lielu cietoksni, kas ar laiku pavisam negaidīti kļuva par svarīgu poļu karaspēka balstu. Ko lai saku, šoreiz esmu uzzinājis daudz ka interesanta…

Pašai Lomžai ir vairāk nekā tūkstoš gadu, šai laikā daudz kas bij noticis – kā nedienas, tā arī uzplaukumu. Mazoviešu kņāžu valdības laikā, pirms piecsimt gadiem, šī pilsētiņa pēc lieluma un nozīmīguma bija pat salīdzināma ar Varšavu. Toties tas uzplaukums mainījās pret ilgstošu pagrimumu.

Deviņpadsmitā gadsimta beigās Lomža bija Krievijas impērijas sastāvā. Krievu karavīri, apzinoties tuvuma ar Prūsiju draudus, steidzīgi mēģināja laist saknes šajās teritorijās. No 1897. gada ap pilsētu, kurai cauri gāja svarīgs ceļš no Kovno (bijusī Kauņa) uz Varšavu, sākas aizsardzības būvju celtniecība.

Līdz 1909. gadam tika uzbūvēti pieci forti. Jāsaka, ka šī  vieta netika izvēlēta nejauši. Pati pilsēta atrodas uz augstienes pie Narevas upes ar ļoti purvainu gultni. Citā upes krastā pie vienīgās ērtās pārceltuves atradās neliels ciems ar jocīgu nosaukumu Piektdiena vai poliski Piątnica. Tieši ap šo ciemu tika uzcelti trīs forti, kas savienoti vienā veselā nostiprinājumā ar gariem zemes aizsargvaļņiem.

Pēc būtības krievu militārajiem inženieriem izdevās ļoti veiksmīgi izmantot vietējo pauguraino reljefu un izveidot unikālu nostiprinājumu. Tika paredzēta arī citu fortu celtniecība, taču šo plānu īstenošana ir apstājusies.

Līdz mūsdienām nekas gandrīz nav palicis no diviem atsevišķi stāvošajiem fortiem, bet nostiprinājumi ap Piektdienu ir saglabājušies gandrīz neskartā stāvoklī.

Pirmā Pasaules kara laikā Lomža pēc Varšavas krišanas steigā tika atstāta bez cīņas. Vienā no saglabājies fortā ir redzamas vienas neveiksmīgas uzsprindzināšanas pēdas. Šajā vietā ļoti gribas atgādināt Osovecas cietokšņa varonīgo aizsardzību, kad krievu karaspēks pēc cītīgās aizsardzības pats uzspridzināja. Lomža tika nodota vāciešiem negodīgi, bez pretošanās.  Pat ja nebija jēgas aizstāvēties, tad nespēju iedragāt cietoksni var uzskatīt vai nu par gļēvulību, vai nu nodevību.

Toties vēlāk šos fortus diezgan veiksmīgi izmantoja poļu karaspēks. 1920. gadā te uz dažām dienām tika apturēts Sarkanās Armijas uzbrukums Polijas galvaspilsētai, tas deva poļiem iespēju pārgrupēties un izcīnīt vienu no lielākajām uzvarām tās vēsturē. Bet 1939. gadā pie Lomžas poļi izmisīgi cīnījās trīs dienas ar uzbrūkošo vācu armiju un pameta cietoksni ar pilsētu tikai pēc vadības pavēles. Tā krievu cietoksnis ir pierādījis savu svarīgo, stratēģisko nozīmi. Vairāk te jau nebija nekādu kauju, taču poļi nav aizmirsuši par šo cietoksni.

Mūsdienās, ja ir vēlēšana, var apmeklēt visus trīs fortus ap Piektdienu. Fortā Nr. 1 poļi ir izveidojuši nelielu muzeju. Šeit piedāvā šaut no dažādiem ieročiem.

Forts Nr. 2 laika gaitā izrādījās uzcelta ciemata teritorijā, to daļēji izmanto fermeri kā garāžas un saimniecības ēkas. Bet forts Nr. 3 atradās pašā nomalē, ar ko mani ieinteresēja.

Forta konstrukcija ir tradicionāla, var teikt, salīdzināma ar fortiem Kauņā vai Osovecā. Tiesa, šeit jau tolaik sāka izmantot nevis ķieģeļus, bet progresīvu betonu.

Bijušo kazarmu stāvokli var vērtēt kā apmierinošu. Sienas ir mazliet apzīmētas ar smieklīgu poļu grafiti.

Ja vēlaties, var nokāpt uz ieroču poternām. Tiesa, forta apakšējie līmeņi izrādījās iegremdēti, kas liecina par iznīcināto kanalizācijas sistēmu, un nedeva mums apsekot tās slēptos dziļumus.

Pastāv leģendas, ka Lomžas fortu sienās bija iemūrētas sodīto Krajovas armijas NKVD karavīru miesas. Tiesa, ka reālu pierādījumu tam netika atrasts. Jebkurā gadījumā pazemē pilnā tumsā te bija neomulīgi.

Viena no interesantākajām būvēm šajā fortā ir kazarmas tualetes, kas ir labi saglabājušas, to dekorēšana nebija bez zināmas izsmalcinātības.

Tepat var redzēt arī ūdensvada detaļas.

Pastaiga pa šo fortu parādīja, ka tajā laikā šie nostiprinājumi varēja darboties diezgan autonomi. Kādreiz te bija sava virtuve, ceptuve, darbojās ūdensapgādes un apkures sistēma.

Protams, žēl, ka šis krievu cietoksnis nevar lepoties ar krievu karaspēka varoņdarbiem. Toties tas noderēja poļiem, galu galā savu misiju tas pabeidza.

Iebraucām arī uz Lomžu. Var nosaukt par Polijai tipisko pilsētiņu.

Centrā ir saglabājusies interesanta vēsturiska ēka.

Te arī ir pieticīgs rātsnams. Runā, ka senos laikos pie tā tika piekārts pilsētas ģerbonis no monolīta zelta.

Arhitektūras izsmalcinātības cienītāji arī var atrast kaut ko Lomžā no vēsturiskā mantojuma.

Piemēram, iegriezties vietējā kapučīnu klosterī vai uztaisīt selfiju pie kādas vietējās dāmas pieminekļa.

Šī reģiona pilsētiņās vienmēr tiek izcelti ūdens torņi. Lomža šai ziņā nav izņēmums. Vietējā ūdens torņa konstrukcija man šķita lieliska.

Te ir arī savs futbola klubs, liela alusdarītava, kas valstī slavena ar reibinošo dzērienu ar tādu pašu nosaukumu kā pilsēta.

Vārdu sakot, Lomža ir diezgan bagāta, tajā jau nekas neatgādina par vētrainu pagātni. Mēs, saņemot jaunus iespaidus, izbraucām no pilsētas jaunu piedzīvojumu meklējumos, jo tajā braucienā to bija daudz…

P.S. Piesakieties manai lappusei Facebook, kā arī Instagramā. Skatieties visus Baltijas jaunumus TravelBlog Baltic. Sekojiet maniem ceļojumiem pa Baltijas valstīm un visu pasauli! Ieskatieties, sekojiet, lasiet, komentējiet!