Aprīļa sākumā bija lieliska iespēja sagaidīt pavasari Lietuvā kopā ar delfīniem un dinozauriem. Neticamais reizēm piepildās. Par to, kā tas bija, mūsu fotoreportāžā.

Agrā 1. aprīļa rītā (tas nav joks!) tūrfirmas autobuss izbrauca no Rīgas uz Lietuvas pilsētas Klaipēdas pusi. Precīzāk uz Smilteni – vietu, kas atrodas gandrīz pašās Kuršu kāpās. No 2000. gada Kuršu kāpas tiek iekļautas Vispasaules mantojuma UNESCO sarakstā, un te ir daudz objektu, kas noteiktu būtu jāapmeklē.

Tā jau ir mana trešā vizīte uz Kuršu kāpām, pirmoreiz es biju 2004. gadā, ceļojot ar kuteri no Klaipēdas, otru reizi 2008. gadā apbraucu ar mašīnu visu pussalu, apmeklējot gan Lietuvas, gan Krievijas teritoriju, apskatot lieguma mežus abās pusēs. Senos laikos Kuršu kāpu izpētes laikā rietumu baltu ciltis atklāja, ka pussalā aug biezi jauktie meži. Starp iecienītākajiem kokiem bija ozoli un liepas kā vīriešu un sieviešu sākums. Ozols personificēja Pērkonu, prūšu un kuršu augstāko Dievu. Pašlaik kāpas ir slavenas ar saviem priežu mežiem.

Mūsu autobuss uz pārcelšanās. Akmens laikmetā te pārcēlās ar laivām, kuras tika izkaltas no koka stumbriem, vikingu laikmetā – ar drakariem. XIX gs. vidū te ir notikuši regulāri ūdens braucieni, kad tirgotājs no Memelas (pašlaik Klaipēda) J. Mazons nopirka tvaikoni “Irrwisch” ar 30 zirgspēkiem Anglijā. Septiņu gadu laikā divreiz nedēļā viņš veica regulārus reisus pa maršrutu Memela – Keninsberga (pašlaik Kaļiņingrada). Pat līdz 1945. gadam  ūdens transports bija galvenais saskarsmes veids ar Kuršu ragu. Pagājušā gadsimta 70.-80. gados Rietumu upju kuģniecība veica regulārus pasažieru pārvadājumus ar dažāda tipa zemūdens spārnu laivām no Sovetskas līdz Nidai un Klaipēdai. Pašlaik pa līci, kas savieno Baltijas jūru un Kuršu līci, tiek veikta intensīva kuģu satiksme, uz šejieni no Vācijas un Skandināvijas pienāk lieli prāmji.

No vienas Kuršu kāpu puses ir auksta Baltijas jūra, no citas – silts līcis. Kuršu līcis ir  sekla lagūna Baltijas jūrā. Tā rašanās attiecās uz pēcledus laikmetu, ir saistīts ar paša Kuršu kāpu veidošanos. Krasta garums ir vairāk nekā 600 km, platība 1584 km. Plaša dienvidu līča daļa, tas ir, ap 2/3 tā platības, pieder Krievijai, šaura ziemeļu daļa – Lietuvai. Kuršu līča dibens ir nedziļa ieplaka ar nelielām nogāzēm, kuras vidējais dziļums ir 3,8 m, vislielākās – 5,8 m, mākslīgi iedziļināta – 10 m Klaipēdas šaurums. No līča puses Smiltenes lieguma zonā Kuršu kāpās ir redzamas senas, gleznainas vācu uzbūves mājas (pa kreisi 2004. gada foto, pa labi – 2017. gada):

Ja atskatīties atpakaļ, tad no Klaipēdas puses ir redzamas ēkas, kas kļuva par pilsētas vizītkarti – tie ir lieli burti “K” un “D”. “K” simbolizē Klaipēdas pilsētas nosaukumu, bet “D” – Danes upes nosaukums, kuras krastā tiek uzcelta Klaipēda:

Aptuveni kilometrs attālumā uz ziemeļiem no prāmja piestātnes Kuršu raga ziemeļos atrodas delfinārijs un Lietuvas Jūras muzejs, kas ir izvietots Kopgales cietoksnī. Jūras Bastiona cietoksnis Kopgalē tika uzcelts 1871. gadā, lai aizsargātu ieeju uz Kuršu līci un Memelas pilsētu. Vācieši būvēja to, gatavojoties karam ar Austriju. Citadele bija viena no to ostu nostiprinājumiem Ziemeļu un Baltijas jūrā. Tomēr trīs desmitgades celtniecības gaitā kara vadīšanas taktika bija mainījusies, līdz ar to fortifikācijas komplekss netika ilgi pieprasīts, jau 1895. gadā tas tika pamests stratēģiskās nevajadzības dēļ. Otrā pasaules kara laikā  1945. gadā centrālā cietokšņa redute tika uzsprindzināta. Ilgu laiku nostiprinājumi bija pamesti, aizauga ar zāli, kamēr 1969. gadā netika pieņemts lēmums par Jūras muzeja izveidošanu. No 1975. gada sākās restaurācijas darbi, un 1979. gadā  Kuršu kāpās tika atklāts Lietuvas Jūras muzejs un akvārijs – galvenā ievērojamā vieta Klaipēdā. Ekspozīcijas platība ir ap 2466 kv. m, kas atrodas bijušos kazemātos, stāsta par Lietuvas kuģniecības vēsturi. Pirmajā centrālās redutes stāvā tika ierīkoti 34 akvāriji.  Aizsardzības vaļņos un ieroču laukumos atrodas enkuru kolekcija. Ap cietoksni ir ūdens grāvis  un tik augsts zemes valnis, ka iekšējās cietokšņa uzbūves nav redzamas tiem, kas stāv ārpus cietokšņa. Vienīga ieeja uz cietoksni un centrālo muzeja ekspozīciju ir savienota ar “lielo zemi” ar šo tiltu. Jūras muzejs ir republikas muzejs, valsts budžeta iestāde, kas atrodas Kultūras ministrijas pārziņā. Lietuvas Jūras muzejs ir viens no apmeklētākajiem muzejiem valstī, kur katru gadu bija ap pusmiljona viesu no Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Polijas, Krievijas, Vācijas un citām ārvalstīm. Gandrīz 40 eksistēšanas gadu muzeju apmeklēja vairāk par 15 mlj. cilvēku. Akvārija ēka netika mainīta kopš tās atklāšanas 1979. gadā, 35 gadu laikā tā ir nolietojusies gan fiziski, gan morāli. No 2014. gada septembra Lietuvas Jūras muzeja akvāriju un citas Kuršu kāpas forta ekspozīcijas tika slēgtas rekonstrukcijā.

1994. gadā blakus Jūras muzejam tika atklāts delfinārijs  – vienīgais Baltijas jūras austrumu piekrastē. Toreiz tas tika projektēts bez izmaksu uzskaites par enerģētiskajiem resursiem, tajā laikā izmantotie būvmateriāli nebija tik ilgizturīgi. Bija jāpadomā par dzīvnieku dzīves apstākļu uzlabošanu, un tāpēc 2010. gadā delfinārijs tika slēgts rekonstrukcijā, bet delfīni nosūtīti uz zoodārzu “Attika” Grieķijā. No 2015. gada delfinārijs tika atsācis savu darbību. Taču no arhitektūras pozīcijas ēkas fasāde agrāk izskatījās interesantāk (pa kreisi izskats 2004. gadā, pa labi – 2017. gadā).

Kioskos pie delfinārija var iegādāties suvenīrus, reizē ar to paskatīties uz vējrāžiem jumtu galos etnogrāfiskajā stilā, kuri atgādina par pagātnes zvejnieku  būdiņām.

Blakus delfinārijam var redzēt interesantu pieminekli. Neticami, bet krieviski praktiski nav informācijas par šo pieminekli, un pateicamies lietuviešu draugiem par to, ka pastāstīja mums tā vēsturi. Piemineklis “Albatross” ir veltīts kuģiem, kuri nav atgriezušies no jūras. Tāda forma ir izvēlēta, jo virs nogrimušajiem kuģiem it kā lido albatrosi. Arhitekts Mindaugas Zabarausjas, tēlnieks Klaudius Pūdimas (Klaudijus Pūdymas). Par pieminekļa uzstādīšanas iniciatoru bija “Marinus”, žurnālistu klubs, kuri raksta par jūras tēmām. Vēl 2009. gadā bija ieplānots atvērt, taču tikai 2011. gada beigās notika atklāšana, kaut gan ostas direktors bija solījis pats stāvēt pieminekļa vietā, ja neatklās pēc grafika. Pieminekļa augstums ir 11,9 m, platums ir 2,5 m, svars ir 2,5 tonnas, tiek metināts ar lāzeru no 24 metāla plāksnēm.

Uzraksti uz pieminekļa lietuviešu valodā vēsta, ka kopš Lietuva ir kļuvusi par jūras valsti, t.i., kad tā ieguva piekļuvi jūrai Klaipēdā (no 1923. g.), no jūrām neatgriezās ap 300 jūrnieku vai citu uz kuriem peldošo cilvēku. Kad plānoja uzstādīt pieminekli, gribēja iegravēt visu nogrimušo lietuviešu kuģu nosaukumus, taču nolēma to nedarīt, bet izdot speciālu grāmatu par Lietuvu kā jūras zemi ar stāstiem par tās bojāgājušajiem kuģiem un pārējiem traģiskajiem stāstiem.  Netālu no šejienes atrodas, piemēram, entuziasta Gintara Paulenisa laivas atlūzas, kurš pats uzbūvēja kuģi pēc Ņūfaulenda kuģu skicēm, un 1994. gadā viņš bija šķērsojis ar to Baltiju. Divu nedēļu laikā viņšs veiksmīgi no Klaipēdas sasniedza Zviedrijas krastus, bet atpakaļceļā tika vētrā un gāja bojā.

Bet atgriezīsimies pie delfinārija. Jūras muzeja un delfinārija oficiālā mājaslapa – http://muziejus.lt/ru

Jāatzīmē, ka okeanāriji, kurus agrāk būvēja kā skatu uzņēmumus, pakāpeniski pārvērtās pār delfīnu uzvedības, fizioloģijas un psiholoģijas pētījumu veikšanas bāzēm.

No 2001. gada Lietuvas Jūras muzeja delfinārijā tika izstrādāts un īstenots īpašs projekts par delfīnu un bērnu komunicēšanu – delfīnu terapija: tiek veikts darbs ar bērniem, kuriem ir dažādas veselības novirzes.  Muzeju darbības attīstībai bija vajadzīgas jaunas platības: ik gadu delfīnu terapijas procedūrās piedalījās 60 bērni, kaut gan delfinārijā nebija atsevišķas vietas šim nodarbībām. Šī bilde tika uztaisīta 2004. gadā.

Aplūkosim rekonstrukcijas rezultātus. Dizains ir skaris arī labierīcības. Tajās uz griestiem ir lidojošo jūras putnu bari!

Kafejnīcas interjers atgādina par jūru, tajās var nosist laiku, gaidot uzstāšanos.

Sēžot pie galdiņiem, var vērot delfīnus ārdāmies baseinā.

Lēni dzerot tēju vai kafiju, tu vēro notiekošo pa lieliem panorāmas logiem.

Grūti nenojaust prātu šajā ziņkārīgajā būtnē.

Pa milzīgiem akvārija logiem ir redzams, ka baseinā spēlē delfīni. Viņš it kā izrādās, speciāli peldot gar cilvēkiem. Vērojot delfīnus, nevar neatcerēties Džonu Lilliju (6.01.1915. – 30.09.2001.), amerikāņu ārstu-psihoanalītiķi un zinātnieku-neirobiologu, kurš vēl 1950. gadu beigās bija dibinājis centru, kas veltīts saskarsmes izpētei un izveidošanai starp cilvēku un delfīniem. Lillijs kļuva par 13 grāmatu (ieskaitot “Cilvēks un Delfīns” un “Delfīna domāšana”) autoru, kurās nešaubījās, ka agri vai vēlu atradīs kopējo valodu.

Pēc visu rekonstrukcijas posmu īstenošanas baseinu kopējā platība ir kļuvusi trīsreiz lielāka delfinārija dzīvniekiem. Tā lielajā zālē uz 1000 skatītājiem rīko ūdens šovus ne tikai ar delfīnu, bet arī ar Kalifornijas jūras lauvu, roņu un kotiku piedalīšanos.

Izrāde ilgst ap pusstundu: zālē nodziest gaisma, skan lēnā mūzika,  izplūst ūdens strūklas, gaisotne kopumā ir meditatīva un pat mazliet nomierinoša. Delfīni lēca, dejoja, pārsteidza ar savu saprātību.

Mākslinieki ir Melnās jūras pudeļdeguna delfīni jeb afalīni, zīdītāju klase, apakškārta – zobainie vaļveidīgie.

Delfīni spēlēja basketbolu, demonstrēja unikālu triku ar cilvēka izgrūšanu no ūdens.

Viņi zīmēja un pat dziedāja.