Pastaiga pa Slovākijas lielāko kara muzeju

• About
• Latest Posts

Stanislav Gorbunov

Я родился, вырос и живу в городе Вильнюсе.Так уж получилось, что, считая себя непрофессиональным путешественником, блогером, музыкантом и фотографом, я всем эти занимаюсь очень давно и в какой-то мере могу считать себя знатоком по всем этим направлениям. С 2004 года начал активно путешествовать и на данный момент посетил 55 стран мира. Одновременно с этим начал и много фотографировать. Со школы занимаюсь музицированием, немало концертировал, сочинял, играл в разных группах и проектах. Ну, а интерес к истории, особенно военной, у меня, видимо, заложен на генном уровне. Я пишу о нестандартных путешествиях, интересных местах, истории и музыке всего мира.Мои тексты все авторские, фотографии по большей части тоже.

Latest posts by Stanislav Gorbunov (see all)

• Gruzijas SPA kūrorti - 14 August 2023
• Mans visgarākais lidojums ar TURKISH AIRLINES - 4 April 2023
• Apbrīnojamā Baltkrievija: Bobruiskas spožums un nabadzība - 30 September 2020

Piemineklis augšējā fotogrāfijā ir labi zināms tiem, kas kādreiz brauca no Polijas uz Ungāriju caur Slovākiju. Uz tās ir leģendārais padomju tanks Т-34 uzbrauc virsū vācu Panzer IV. Šis piemineklis tiek uzcelts pie paša ceļa netālu no Slovākijas Polijas robežas. Šeit tiek uzstādīts ne velti. Dažu kilometru attālumā atrodas Nāves ieleja – tā ir smagāku kauju vieta padomju armijas uzbrukuma laikā 1944. gada oktobrī.

Parasti šeit ir daudz cilvēku, taču reti kurš iedziļinās šīs vietas vēsturē. Bet patiesībā šajā Slovākijas daļā 30 km attālumā atrodas milzīgs kara memoriālais muzejs par godu tiem notikumiem, kas neveiksmīgi beidzās padomju armijai un traģiski slovākiem. Šis piemineklis nav precīzs. Jā, tā bija pēdējā Vācijas stratēģiskā uzvara, kas parādīja, ka ceļš uz PSRS galīgo uzvaru nebūs tik vienkāršs un viegls.

Pirms 10 gadiem es braucu gar šīm vietām vairākas reizes, bet īsti nepaspēju kaut ko aplūkot. Un, lūk, šajā karantīna vasarā man radījies izdevība labot to. Mēs ceļojām pa rietumu Karpatiem no Polijas puses, pēkšņi nolēmām mainīt maršrutu un aizbraukt uz pāris dienām uz Slovākiju. Šeit es pilnīgi iedziļinājos notikumos pirms 76 gadiem, un man šī pastaiga bija lieliska laika pavadīšana.

Dalos pieredzē ar Jums ar tās sīkumiem. Ceru, ka Jums nebūs garlaicīgi.
2.

I. STARP PAGĀTNI UN TAGADNI

Pašās robežās starp mūsdienu Slovākiju un Poliju atrodas Duklas pāreja (Dukla pass). Tās augstums ir nedaudz vairāk pār 500 metriem virs jūras līmeņa. Un šajās vietās pašiem Karpatiem nav stāvu nogāžu. Vasarā šeit labi pastaigāties, bet ziemā paslēpot.

3.

Skatoties uz šiem lēzenajiem mežainajiem kalniem, grūti iedomāties, ka 1944. gadā šī Slovākijas daļa kļuva par smagas kaujas arēnu, kurā gāja bojā vairāk nekā 100 tūkstošu cilvēku. Par tiem notikumiem atgādina vienīgi gar galveno ceļu stāvošie padomju lielgabali un tanki uz postamentiem.

4.

Līdz šim slovāki godā tās kaujas piemiņu, kurā viņi paši piedalījās. Tā ir sena lieta, bet Slovākijai svarīga arī šodien.  Atcerēsimies īsumā par tiem notikumiem.

II. VĒSTURISKĀ UZZIŅA

5.

1939. gadā Slovākija, pateicoties Hitlera Vācijai un slavenam Minhenes līgumam, ieguva neatkarību. Tajā pat parādījās pirmais prezidents – teologs un mācītājs Jozefs Tiso (pēc kara bija izpildīti Bratislavā). Taču brīvības cena bija augsta. Patiesībā šī valsts kļuva par marioneti Vācijas varā.

6.

No 1942. gada vietējos kalnos sāka parādīties pirmās partizānu grupas. Tad pēc gada, pateicoties PSRS atbalstam, sāka gatavoties protestam. Par tā vadītāju kļuva no Maskavas nozīmētais komunists Karols Šmidke (pēc kara tika apsūdzēts nacionālismā un nomira cietumā). Pagāja vēl gads, slovāku partizānu skaits bija palielinājies un sasniedzis trīs tūkstošus padomju karavīru un ap 15 tūkstošiem vietējo iedzīvotāju.

7.

1944. gada vasarā sākās sacelšanās, kad padomju armija jau bija tuvu. Oficiālie bruņotie Slovākijas spēki masveida atbalstīja to. Protams, pēc Staļina personīgā rīkojuma tika nolemts palīdzēt Slovākijas biedriem. Tika izstrādāta uzbrukuma operācija, lai piecu dienu laikā padomju armijai bija jāapvienojas ar slovāku partizāniem.

8.

Galvenais trieciens bija plānots maršala Koneva vadībā (par šo operāciju viņam piešķīra Ļeņina ordeni) no Polijas puses caur Duklas pāreju. Lai īstenotu to plānu, tika piesaistīti 250 tūkstoši karavīru, 5000 ieroču un mīnmetēju, vairāk nekā 300 tanki un 1000 lidmašīnu. Bet kaut kas sagāja greizi.

9.

No paša sākuma uzbrukums neizdevās. Vācu karavīri ģenerāla Heinrici vadībā (vēlāk tika iecelts par Berlīnes aizsardzības spēku komandieri, tomēr atstādināts par sabotāžu, pēc tam sadarbojās ar amerikāņiem, dzīvoja Karslruē, kur arī bija apglabāts ar militārajām godībām) vareni izmantoja apvidus reljefu un izveidoja dziļi ešelonētu aizsardzības līniju – līdz 60 km platumā. Ar izlēcienu nebija iespējami atraisīt šādu mezglu.

10.

Pēc 80 dienām padomju armijas uzbrukums bija pilnīgi noslāpts. Tobrīd viņiem izdevās iedziļināties tikai uz 30 kilometriem, aizejot līdz Svidnikas pilsētiņai. Ap to laiku slovāku partizānu sacelšanās tika galīgi apspiesta, un turpmāk uzbrukt jau nebija jēgas.

11.

Šī avantūra izmaksāja padomju armijai vairāk nekā 130 tūkstošu nogalināto un ievainoto, Slovākijas struktūrvienības šeit zaudēja ap diviem tūkstošiem cilvēku. Arī vāciešiem stratēģiskā uzvara Slovākijā bija lieli zaudējumi – 70 tūkstoši nogalināto un ievainoto. Tomēr padomju armija spēja nostiprināties šajā robežā, kas turpmāk ļoti līdzēja galīgajā Čehoslovākijas atbrīvošanā.

12.

Taču atgiezīsimies pie pieminekļa ar tankiem.

III. PĒDĒJAIS REĀLAIS UZBRUKUMS

Par vienu no interesantākajām tā uzbrukuma ainām kļuva padomju karaspēka tanku uzbrukums pie Svidnikas. Pēc būtības tas bija pēdējais rāviens tajā nozīmīgajā uzbrukumā. Pēc sešu dienu ilgas, izmisīgas kaujas padomju armija atkapās. Abu pušu zaudējumi šeit bija ap 11 tūkstošiem nogalināto un ievainoto, bet kopš tiem laikiem šī vieta tiek dēvēta par Nāves ieleju.

13.

Tā kara laika šādu bēdīgu ieleju bija daudz, arī Slovākija bija to skaitā. Kad karš bija beidzies, vietējie iedzīvotāji atgriezušies, viņiem nācās no saviem laukiem novākt tonnas munīciju un dažādu ieroču.

14.

Acīmredzami, tolaik bija radusies ideja izveidot tā izmisīgā uzbrukuma rekonstrukciju no desmitiem notriekto un šeit pamesto tanku Т-34. Izdevās vareni! Tikai jāpabrauc no šī pieminekļa, par kuru es minēju pašā sākuma, kādu gabalu, jāizkāpj no mašīnas un jāpastaigājas pa slovāku laukiem.

15.

Šeit leģendāri tanki kā mēmi pagātnes liecinieki negaidīti parādās aiz katra jauna pagrieziena. Zem egles, lauka vidū, krūmos – tie visi sastinga uz mirkli savās pēdējās kaujas izmisīgajā brīdī.

16.

Starp citu, tajā kaujā vācieši zaudēja daudz tehnikas. Bet viņi bija guvuši uzvaru, tad lielāku tās daļu varēja paņemt no kaujas lauka.

17.

IV. APBRĪNOJAMS PIEMINEKLIS

Biju satriekts par redzēto, tāpēc nolēmu apmeklēt kara muzeju Svidnikā. Diemžēl, tas tika slēgts. Tomēr es aizgāju pie pieminekļa, kas 1954. gadā uzcelts par godu Padomju armijai.

18.

Neskatoties uz pamestību, tas izskatās iespaidīgi. It īpaši liela zvaigzne 37 metru augstas stēlas galā. Tepat atrodas 9000 padomju karavīru brāļu kapi.

19.

V. LIDMAŠĪNA OBSERVATORIJĀ

Jau atpakaļceļā, pie pašas Polijas robežas es nogriezos uz neprastu skata torni. Kādreiz šeit bija observatorija. Tagad tas ir vēl viens kara muzejs.

20.

Kompozīcija nav liela, taču atspoguļo slovāku cieņu pret 1944. gada notikumiem. Dažu granīta pieminekļu, pāris lielgabalu un ekspozīciju ar arhīva fotogrāfijām vidū negaidīti izrādījās leģendārais Čehoslovakijas modifikācijas trieciennieks Il-10.

21.

No skatu torņa var redzēt visu Duklas kaujas lauku pat līdz Svidnikai. Žēl, ka ieeju uz to tika slēgta.

22.

VI. PIEMIŅAS PIRAMĪDA

Mana ceļojuma pa pagātni pēdējā pieturvieta bija memoriālā kapsēta, kur tika paglabāti tajā kaujā bojāgājušie slovāki, ar ļoti neparastu piramīdveida obelisku – kolumbāriju.

23.

Kapsēta ir diezgan neparasta – ar pazīstamāko militāro darbinieku bistēm, kuri piedalījās tajā kaujā.

24.

Tā kā esmu objektīvs, man jāizstāsta, ka tās operācijas izgāšanās daļēji notika slovāku karavīru dēļ. Viņi nebija tik droši padomju karaspēka sabiedrotie. Tajā nozīmīgajā kaujā vairākas viņu vienības pārgāja pretinieku pusē, sagraujot izmisīgas pūles palīdzēt viņu biedriem – partizāniem tajā frontes pusē.

25.

Tā ir, ka jebkurš karš ir pilns varonību un nodevību. Apmeklējot šādas vietas, tu apzinies jebkuru karu postīgumu visai cilvēcei un piemiņas svarīgumu, lai neatkārtotu tamlīdzīgu…

26.

P.S. Sekojiet manai lappusei Facebook, VKontakte, Yandex Dzene, kā arī Instagramā! Skatieties visas Baltijas valstu ziņas TravelBlog Baltic! Sekojiet līdzi maniem ceļojumiem pa Baltijas valstīm un visu pasauli! Sekojiet līdzi, lasiet, komentējiet!