Просмотры: 565
Марина Соколова
Latest posts by Марина Соколова (see all)

Igaunijā ir vieta, kur reizi mūžā jānokļūst katram šīs valsts iedzīvotājam. Vieta, kas pārsteidz ar savu skaistumu un rada klusuma un mierīguma sajūtu.  Vieta, kuru senie igauņi sauca par svēto. Vieta, kura, ja ticēt leģendām, savaldzināja pašu velnu. Ceru, es jūs ieintriģēju?

Turklāt es nemaz neesmu pārspīlējusi un neko izgudrojusi krietna vārdiņa pēc, bet tikai citēju vārdus no daudziem elektroniskiem un papīra ceļvežiem pa Dienvidigauniju. Un šīs vietas nosaukums ir Taevaskoda, iesaku katram to apmeklēt neatkarīgi no pilsonības un dzīvesvietas, ja vien sataisīsities ceļojumā pa Dienvidigauniju.

Par šiem skaistajām vietām es zināju sen, bet tikai 2020. gada 1. janvārī man izdevās īstenot savu mazo sapni un savām acīm ieraudzīt to, par ko es biju lasījusi un vairākkārt dzirdējusi.

Tur ir skaisti, kaut mēs, Latvijas iedzīvotāji, esam izlutināti ar Siguldas, Ligatnes un Cēsu apkārtnes brīnišķīgajām ainavām, kur tek gleznaina Gaujas upe, ir stāvi smilšakmens ieži un romatiskas alas.

Tā kā uz Taevaskodu es braucu ar savu auto no manas mīļākās sanatorijas Vjarskā (kur jau trešo reizi pēc kārtas svinēju Jauno gadu, bet tas jau pavisam cits stāsts), pa nelielu Pilvas pilsētiņu diezgan riņķoju ar navigatoru telefonā.

Galu galā sapratu, ka jāizbrauc uz šoseiju Pilva – Tartu un pēc 6 kilometriem būs pagrieziens pa labi (ja jūs braucat no Tartu, tad, attiecīg, pa kreisi) uz Taevaskoju pa ceļu Kanatiku-Kiidjarrve), braucot gar autobusu pieturu “Saesaare” līdz autostāvvietai var viegli braukt pa ceļazīmēm.

Starp citu, 1. janvārī stāvvieta bija praktiski pilna ar mašīnām, kas liecina par šīs vietas popularitāti. Cilvēki bija atbraukuši kopā ar ģimenēm un saviem mīļākajiem dažādu šķirnu un lieluma suņiem. Kaut gan īstas ziemas ar sniegu nebija, gaiss bija tik tīrs un svaigs, ka ik pa liku gribējās apstāties un vienkārši baudīt priežu meža un upes smaržas. Un, neskatoties uz lielu skaitu cilvēku un zvēru, man palika atmiņā šīs vietas dziļais klusums. Ne jau velti šī vieta tiek uzskatīta par svēto, un mūsdienās uz šejieni atbrauc meditēt un pabūt vienatnē ar dabu.

Pašā skaistākajā Ahjas upes lieguma ainavas daļā no stāvvietas var veikt divas pastaigas. Viena īsa – no Saesaare ūdens krātuves uz Vjaike-Taevaskoda smilšakmens atsegumu un tālāk uz pašu augstāko vietu – Suur-Taevaskoda iezi un atgriezties atpakaļ (šis 3 km garš ceļš, daudzi apmeklētāji, tāpat kā es, pastaigājās pa šo taku). Jāuzsver, ka daļa takas tiek iekārtota cilvēkiem ar ierobežotām kustības iespējām, un tas ir lieliski. Toties, ja ir vēlēšanās un laiks, turklāt jūs esat pārgājienu cienītājs, tad var  pastaigāties pa dabas taku Kiidjarve – Taevaskoda – Kiidjarve (11,8 km garumā).

Ja jūs nolemtu apmeklēt šīs vietas, teiksim, pagājušā gadsimta 30. gados un pastaigātos par Ahjas upes krastiem, tad jūsu skatam pavērtos vēl krāšņākas ainavas. Šajās vietās upē bija krāces – sagādāja neērtības kokrūpniekiem, taču diezgan gleznainas.

1952. gadā te tika uzbūvēta hidroelektrostacija, un unikālas krāces kopā ar dažiem iežiem uz mūžam paslēpās zem ūdens, jo ūdens līmenis pacēlās par 6 metriem. 1970. gadā stacija pārtrauca savu darbu zemas rentabilitātes dēļ, tikai 90. gadu sākumā to atjaunoja, līdz šim laikam tā darbojas.  Fotogrāfijā redzama šīs hidrotehniskās iekārtas maliņa.

Sensenos laikos šīs vietas iepatikās pašam velnam. Pēc leģendas viņš bija tik apburts ar šo vietu daiļumu, ka nolēma uzcelt te savas pilis. Tiesa, ka nelabā pilis necelās augšā, bet izstiepās pazemē ar vairākām zālēm un slepenām ieejām, taču alas bija par ieejām un izejām. Pati slavenākā ala ir Neitsikoobas jeb Jaunavas.

No alas iztek avots ar nosaukumu Kuldallikas jeb Zelta avots. Pēc leģendas alā dzīvo meitene ar lina matiem, kur auž audekli uz zelta darbgalda. Ieraudzīt viņu var tikai vienu reizi gadā – Jāņu dienā. Runā, ka puisis, kurš redzēs zeltmati, tai pašā naktī satiks savu liktenīgo meiteni.

Te vietas ne vien skaistas, bet arī noslēpumainas un pat mistiskas. Senos laikos, piemēram, ticēja, ka alas ir garu mitekļi, tāpēc tajās tika aizliegts ieiet – citādi varēja palikt kurlam, aklam vai nojūgties.

Pat ķert zivis alu rajonos tika aizliegts. Var būt tas nemaz nav tik slikti?! Vismaz alas saglabājās līdz mūsu laikiem, un, ja tās sāk brukt, tad ūdens, ne jau cilvēka dēļ.

Pati iespaidīgākā vieta, protams, Suur-Taevaskoda. Stāvs smilšakmens iezis, 22,5 m virs upes līmeņa. Seni igauņi pulcējās klajumā pie ieža, šo vietu sauca par savām debess palātām. Viņu māju sienas bija iezis no vienas puses un meža siena – no otras, par jumtu bija debess. Te notika svētki, rīkoja ceremonijas un upurēja.

Tieši šeit, upes krastā, skatoties uz skaistuli iezi, gribējās vienkārši apstāties, pastāvēt klusumā un absorbēt ne tikai šīs vietas skaistumu, bet arī sajust tās īpašo enerģiju. Man te bija viegli gan elpot, gan staigāt, gan domāt par patīkamu. Pat aiziet negribēju, es būtu gājusi vēl pa vairākām takām, kuras atrodas netālu no šīm vietām, bet mani ierobežoja īsa janvāra diena.

Pastaigājoties pa taku, es pamanīju arī spiegu akmeni un uzzināju par Emjaljate alas avota ūdens ārstnieciskajām īpašībām. Blakus galvenajām, ievērojamām vietām ir ierīkoti informācijas stendi ar aprakstiem trīs valdās (igauņu, angļu un krievu). Pateicoties informācijai uz šiem stendiem, es uzzināju, ka šeit 1969. gadā filmēja ainas no Igaunijas filmas “Pēdējā relikvija” pēc rakstnieka Eduarda Borihjoe “Kņazs Gavriils vai Svētās Brigitas klostera pēdējās dienas”.

Esat dzirdējuši par šo filmu? Turklāt tajā filmējās tādi slaveni padomju aktieri kā Aleksandrs Goloborodjko, Elza Radziņa un Rolans Bikovs, un filma bija viens no 1971. gada iznomāšanas līderiem. Tajā laikā to noskatījās 44,9 miljonu cilvēku. Interneta plašumos esmu atradusi fotogrāfiju no filmas uzņemšanas tieši Taevaskodas fonā.

Ja runa ir par infrastruktūru, tad sezonas laikā stāvvietā strādā suvenīru veikaliņš, kur var iegādāties arī kafiju, tāpat ir tualetes. Kārtīgi paēst iesaku Pilvas pilsētā, atrast tur viesnīcu “Pesa”. Viesnīcā ir arī restorāns, mājīgs un glezns.

Tur gatavo ēdienus no vietējiem produktiem un lieliski to dara. Garšīga maltīte pēc pastaigas svaigā gaisā – lielisks dienas noslēgums. Un ja jūs gribēsit vēl kaut ko apmeklēt Dienvidigaunijā, tad iesaku pievērst uzmanību gastronomiskā tūrisma piedāvājumam. Nenožēlosit!

P.S. Manas lappuses Facebook, Instagram. Tāpat es esmu arī Odnoklassniki.ru. Uzaicinu arī uz savu lappusi Yandex Zen. Ielūkojieties, lasiet, komentējiet! Vienmēr priecājos par jauniem draugiem!

Смотрите также