Latest posts by Irina Tjapkina (see all)

Dienvidigaunijā, tikai 34 kilometros no pierobežas pilsētiņas Valga/ Valka, uz augsta paugura paslēpās noslēpumainas Helmes alas. Alas atrodas blakus senām Helmes Ordeņa pilsdrupām, kuras jau var manīt no tāluma. Pirmoreiz šīs alas tika minētas dokumentos nedaudz vairāk kā pirms diviem gadsimtiem, 1805. gadā.

Apkārt alām aug augsti, gadsimtiem veci koki, kuru lapotnes un zari sadīguši biezu pelēko ķērpju kārtu.

Pie alām var uzkāpt pa oriģinālu taku, kura tiek izveidota no izcirstiem celmiem.

Sekojiet norādījumiem, kas sastapsies jums ceļā!

rrem

Helmes alai agrāk bija septiņas lielas grotas, kas tika savienoti ar gājēju celiņiem. No alas veda septiņi ceļi. Aptuveni pirms pusgadsimta pa tiem varēja paiet no dažiem simtiem metru līdz pāris kilometriem. Patlaban tie visi aizbērti, lai aizsargātos no nelaimes gadījumiem.

Tautā šīs alas sauc par “Velna kuņģi” jeb “Elli”. Tāds nu biedējošs nosaukums. Kāpēc alām tika dots nosaukums “Velna kuņģis”? Pie alas ieejas ir informatīvais stends, uz kura attēlota shēma. Ja ieskatīties tajā uzmanīgāk, uzreiz pamani, ka forma atgādina kuņģi.

Senie igauņi bija pagāni. Viņi ticēja dabiskam aizbildņa gariem, kuri, pēc viņu domām, dzīvoja akmeņos, strautos un kokos. Lai kaut kā nomierinātu savus garus, senie igauņi regulāri upurēja viņiem. Tajā laikā tika izplatīti burvji, magi un dziednieki, tieši pie viņiem vērsās pēc palīdzības kādas slimības vai kaites laikā. Tajā laikā viss, kas atradās pazemē un loģiski netika izskaidrojams, uzskaitīja par velna viltību. Tādējādi Helmes alas tika saistītas ar “Elli”.

Vai zināt, ka šajā alā notiek kaut kas savāds ar elektroniku. Mobilais telefons te atrodas ārpus darbības zonas tiklīdz jūs ienākat iekšā. Kad mēs atbraucām uz šejieni vasarā, mans telefons uzreiz izslēdzās, ieslēdzās tikai ārā, kad izgājām no alas. Dīvaini, vai ne? Toreiz par laimi mēs varējām izmantot savus lukturīšus, kad pētījām tālus ceļus.

Alas izveidojas pazemes avotu iedarbības rezultātā. Vidējā devona smilšakmenī ar ūdens ietekmi pazemē izveidojās dažāda garuma un lieluma dobumi, pēc alu atklāšanas cilvēki paplašināja grotas ar savām rokām un pagarināja ceļus. Pašā lielākajā grotā kādreiz bija Moiseja baznīca.

Kādi dati ir par Moiseja baznīcu? Vienīgi tas, ka tā atradās lielākajā grotā pilnā tumsā. Senos laikos te sludināja mūki. Par precīzu Moiseja baznīcas atrašanos nav drošu avotu, taču paredz, ka tā atradās otrajā tālākajā alas grotā, kurā var tikt arī šodien.


Grotai ir apaļa forma, tā ir apmēram 5,5 m diametru. Tieši šajā grotā cauri ķermenim iztek nepatīkams aukstums. Tu stāvi ar platām acīm, taču neredzi pilnīgi neko. Te, galvenais, saglabāt mieru.

Savukārt alas bija par patvērumu no ienaidniekiem.

Tautā klīst leģendas par to, ka ceļi no Helmes alas ved uz Vīlandi, Pokardu un Helmes baznīcu.

Kā tad cilvēkiem izdevās noteikt ceļu virzienu?

Tas notika šādi.
Atrada lielu zosi, ap kaklu tai uzlika zvaniņu un ielaida uz vienu no ceļiem. Zoss devās ceļā, skaļi dungojot ar savu zvaniņu “till-tall, till-tall”, un šai pašā laikā cilvēks sekoja zvaniņa skaņai. Pēc vairākām stundām zoss izgāja Vīlandē.
Šis fakts man lika aizdomāties, ka attālums, ko bija paveicis šis pārītis, bija 47 km! Pēc konservatīvākajiem aprēķiniem tas aizņemtu 9 stundas un 30 minūtes, bet, ņemot vērā, ka zoss gāja gāzelēdamies, vēl jo ilgāk.
Pa otru ceļu palaida zaķi, kurš ļoti ātri izskrēja Pokardā. Pokarda atrodas 3,5 km attālumā. Savādi, ka nav nekādas informācijas, kā sekoja šim zaķim.

Viens ceļš palika neizpētīts līdz galam. Tika uzskatīts, ka tas ved taisni uz elli. Pirmais cilvēks no grupas nekad nebija atgriezies atpakaļ. Vienreiz cilvēku izdomāja viltību un nosūtīja uz turieni jaunekļu grupu, kuri bija piesieti viens otram pie rokas ar siksnām. Kad izrādījās, ka tālāk iet nebija iespējami, viņi nolēma atgriezties. Kāds bija pārsteigums, kad otrais jauneklis atklāja atslēgto siksnu uz savas rokas. Pēc šī atgadījuma neviens vairs neuzdrošinājās turp doties.
Šis ceļš atrodas pa labi no galvenās ieejas. Šobrīd pa šo ceļu var aiziet 5-6 metrus uz priekšu.

Kā tad izskatās alas mūsdienās?


Pietiekami ciets baltais smilšakmens, kurā izveidojās gari, šauri, zemi ceļi, satur dzeltena un purpura krāsas māla slāņus. Uz alas dibena ir maigas baltās smiltiņas, bet vietām sienas ir pārklātas ar zaļu apsarmi. Ja pieskaties sienām, uz pirkstiem paliek baltās smiltiņas. Vai varat iedomāties, par ko bija pārvērtusies mūsu virsdrēbes pēc visu ceļu izpētes?! Paredz, ka vairākums ceļu ir saglabājies arī mūsdienās, aizbērti tikai to pamati, lai izvairītos no nelaimes gadījumiem sienu sabrukšanas gadījumā.

Tagad visiem gribētājiem ir iespēja tikt divās lielās grotās, no kurām ved dažāda garuma šauri ceļi. Pats garākais ceļš atrodas tālā zālē pa labi.

Zināt, līdz galam mēs tā arī nespējām to pāriet. Saliekoties uz deviņdesmit grādiem, mēs izlīdām par to kādus 10-12 metrus, kamēr nesajutām ūdeni zem kājām. Interesanti, no kurienes tas tur bija, ja visas pārējās vietas bija pilnīgi sausas. Nobijušies no nezināma, mēs atgriezāmies atpakaļ.

Kā atrast šīs noslēpumainās alas?
Gar alām pabraukt garām grūti, orientējieties uz pilsdrupām paugura virsotnē, kuras jau manāmas no tālienes.


Helmes alas atrodas Valga – Uulu šosejā, 200 m no ceļa, uz augsta paugura.


Koordinātes:   58.01812°, 25.87956°

Ja gribat atrast vairāk interesantu vietu un lokāciju Igaunijā, un ne vien tur, jums patīk ceļot, ieskatieties manā lappusē Instagramā! Sekojiet maniem ceļojumiem pa Baltijas valstīm un visu pasauli! Piesakieties TravelBlog Baltic jaunumiem, un Jūs vienmēr zināsit, kurp doties, lai interesanti pavadītu savu brīvo laiku!